Vēja ķērājs

3. aprīlis 2010 ..21:53.
Šodien redzēju putnu kāsi atlidojam. Sēdēju mašīnā braucot ceļā uz kādām lauku mājām. Un vēroju vienu pēc otra. Sajūta uz brīdi bija kā rudenī – kad aizlido, bet tikai bez lapām, kas paceļas virpulī un šķietami paspilgtina rudens ainavu. Šodien bija nomācies un drūms. Mākoņu pārpilnais abstrakcionisms mainījās teju uz katra mana vērstā skatiena pelēkajā masā. It kā jau pavasaris kādu laiku, bet ne miņas no šī gadalaika stāsta. Ehh.. auksts.

Bet es piecēlos ap pusdiviem. Vējš aiz loga nebija rimies un lietus ne tik. Tas gluži vai nepārtraukti atgādināja par sevi sitoties gar kaimiņu loga palodzi un traucējot manam sapnim. Vispār jau tik tiešām laiks bija celties. Iztukšot ik rīta kafijas krūzi un izsmēķēt cigareti uz balkona, kura skats paveras aizauguša lidlauka plašumā.. un fonā klausoties The Calling - Wherever You Will Go. It kā nekādas asociācijas, bet tomēr tā man atgādināja tevi. Un jā, vēl tu nemaz nezini, ka es dievinu tavu bedrīti vaigā.

pusē cigaretes un garo domu ielenkumā..pamanīju, ka iepretim esošajā kokā, kas gadu laikā ir pāraudzis manu stāvu, un vasarā aizsedz plašumu ir ieķēries rozā celofāna maisiņš. es ilgi skatījos tajā un nodēvēju to par šī rīta vēja ķērāju. pret to sitās smalkais lietus un tas aizķēries teju vai sašutumā kliedza atbrīvojiet mani - iekams vējš mani nav saplosījis pavisam. Bet pag.. viņš taču centās to noķert. un kamēr es vēroju abu cīņu.. noglabāju domas tajā un vēl šo un to, un zinu, ka bija vērts, jo pēc pāris stundu cīņām mans rozā vēja ķērājs lidinājās plašajā virpulī un kaisīja manas domas, kur tam labpatikās..

nodomāju, lai jau.. viņas tāpat vēlējās būt tur.