vakar.

Vakar kāds rakstīja - Tu esi perfekta sieviete..
bet zini, ko es šodien sapratu? ka neesmu perfekta sieviete, jo nevaru aiziet no mīļotā vīrieša, kas mani atstājis vienu nepasakot neko vairāk, tāda mistērija baigā.. izdomā pati.. zem jautājuma zīmes.. ilūzija spēlējas. un spēlējās.. ja vien es zinātu.. zemapziņā sauciens pēc pašapziņas trūkuma no kāda puses. Vispār jau es nebaidos un mīlu un iemīlos un gaidu.. nekas cits tam pāri nestāv, viss mazāk jau mietpilsoniskus un tiekšanās pēc naudas, bet katram jau savas dzīves vitālās vērtības.. vispār jau vīrietim ir jābūt vīrietim un sievietei ir jābūt sievietei. tas arī viss. tā, tas iekārtots, redz. Sāku baudīt......

vienā rokā vīns otrā ģitāra tā šķiet..

zini. sēžu te uz salas.. te laika apstākļi mainās ik katras piecpadsmit minūtes. līst - spīd saule - nespīd saule - nelīst.. mākoņi, mākoņi... jūtos viena. zināmā mērā vientulība mani pārņem. arī šis blogs ir vientuļš. vientuļi raksti un vientuļi saturi..vientuļi vientuļi.. daudz skumjas,ko izlieku esot vienatnē. Vai tiešām BŪT- eksistēt, nozīmē būt kopā ar kādu? Kur pazūd tā spēja būt patstāvīgai no jebkā, jebkurā laikā, jebkad.. es taču esmu tas koks. vispār neiet runa par materiālām vērtībām, bet morālām dziņām, teiksim no otra kādu laiku būt šķirti? Un vispār, kur paliek vīns un izzūd ģitāras spēle. kur.. kur..? Kāds man teica, ja tu mīli to otru cilvēku, tu nekad viņu neatstāsi vienu, nebūs tādi notikumi dzīvē, kas tev liks atstāt otru. Es nekad nevienu neesmu piesējusi, vai turējusi, vai atturējusi no sapņiem, bet vienmēr jau ir vairāki ceļi un katrā no tiem ir savi ieguvumi/neieguvumi.. ja aiziesi pa to, tu iespējams zaudēsi, ja aiziesi pa otro tu iespējams vinnēsi, ja aiziesi pa trešo tu iespējams, ja aiziesi pa ceturto tu iespējams neiegūsi neko. kaut gan, es nepiekrītu tam, ka nav tādas lietas, kas liktu otru atstāt uz kādu laiku, ilgu iespējams, jo zinu, ka ir laiks audzināt pašai sevi. Laiks, lai saprastu cik ļoti tu otru cilvēku mīli, un cik ilgi esi gatavs viņu gaidīt.. laiks jau ir skaitāma lieta..bet laiks ir arī tas, kas mūs maina.. galvenais, jau cik ļoti tas otrs cilvēks ir spējīgs saprast to, cik ilgi esi spējīgs gaidīt tu kādu mīlot to.. vai otrādi, saprast pašam sevi, un to ko tiešām vēlies. pat ja ir šādi - tikai zināmā mērā vientuļi.. vai ne?.

sapņu bumbiņa.

atradu mūsu abu laimes bumbiņas sarkanās. izrādās, ka tavējā ir te pat pie manis, līdzi paņēmusies, un tu to esi nozaudējis. šonakt aizmigšu plaukstā turot savu - nobražāto, sapņiem pildīto.. un, lai gan tas viss ir tik sentimentāli, raudzīšos loga rūtīs un domāšu ne par saviem kalniem, bet par tiem... un lai vai kā.. es tevi gaidu mājās.. pasteidzies..

lietus kā rudens

ar skumjām acīs. šonakt.. nevaru aizmigt bez azotes vienas.. nevaru satvert plaukstu vienu.. nevaru ieklausīties čukstos.. rimsties taču un ejam gulēt, kad ķiķināju līdzās un tā tālāk. lūk reizēm ir tādas naktis un tā tālāk aukstas un acīs skumjas.. lai arī vien mēnesis un priekšā tie neskaitāmi.. es sēžu uz lieveņa piemājas dārzā, līst lietus un manas pēdas ir aukstas, tās ir basas.. izrādās dievinu rasu zālājā.. un vispār kūp cigarešu dūmi.. ievelku un es domāju, ka es elpoju. man vēl aizvien ir aukstas pēdas.. dzirdēju, ja aukstas pēdas un basas, tad labāk domājas.. ir tumšs tik tumšs, ka teju saredzu pati sevi, mēness noslēpies aiz kalniem..te jau mazliet rudens nāk.. tas arī atnes skumjas acīs.. izrādās nu man ir jāiemieg, jāatvēl to visu oktobrim..