Vakar lasīju grāmatu un tajā bija kāds stāsts par sunīti uz ielas – bezpalīdzīgu un vāju. Sabrauktu. Acīs asaras sarietēja, un domas neviļus maldījās atmiņās par to cik daudz ir bijuši mirkļi, kad cilvēks vienkārši novēršas un nepievērš uzmanību kādam, kuram palīdzība nudien ir vajadzīga. Vienkārši noskatās un aiziet. Ar mani arī vakar tā bija, pamanīju, ka vīrietis uz zemes vārtījās epilepsijas lēkmē. Un tā bija tā reize, kad es sēžot mašīnā un caur tās logu vēroju un nezināju ko pasākt? Nodomāju, ko vispār tādās reizēs maz var izdarīt. Cilvēki gāja viņam garām un tikai ar skatienu pavadīja viņu tur guļam. Kāds pāris bija nostājies netālu un neizpratnē vēroja vīrieti – guļošo. Viņš raustījās. Un arī viņi nezināja, ko pasākt. Viņi atkal vienkārši vēroja. Laikam tikai otrpus ekrāna mēs redzam to, ka kāds piesteidzās klāt cietušajam un uzsauc. Es esmu ''ārsts''. Bet zini, viņš pēc pāris sekundēm jau bija piecēlies, paņēmis savu iepirkumu maisiņu, kas blakus bija nokritis viņam uz zemes – tajā bija viņa vienīgās vakariņas.. un viņš vienkārši aizgāja. Aizgāja tā it kā nekas nebūtu noticis – it kā viņš pirms mirkļa nemaz nebūtu gulējis savā gaiši brūnajā lietusmētelī uz zemes.. un arī es aizbraucu..
Raksts tapis 23. aprīlī 2010.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru