jumta logā.

Sēžu savā istabas jumta logā. rūtīs izplūdis saules riets un koku galos manāma migla pamazam atnes man nakti... pārlasu Remarku. no vienas lapaspuses uz otru. katra man kaut ko atstāj. un atkal no jauna apstājos, padomāju, turpinu. Es dievinu Parīzi it sevišķi viņa Parīzi. ..
lejā ģitāras spēle un smiekli. man leduspuķes rūtīs. klusa vientulība istabā. man te ir sasodīti auksts.
pirms pāris dienām aplēju aizkarus ar rīta kafiju. Jā, es reizēm esmu neveikla. noņēmu tos, lai izmazgātu.. un atpakaļ nelikšu. man patīk tas tukšais logs. viņš katru nakti man kaut ko stāsta. pilnmēnesī atkal vilki kalnos gaudo. Domāju, ka tā notiek tikai pasakās.
šoreiz gan apstājos pie Remarka un ...

   '' - Bet Tev nevajag mani gaidīt. Nekad. Ir briesmīgi kaut ko gaidīt.
     - To Tu nesaproti. Briesmīgi ir tad, ja nav neviena, ko gaidīt.