..un

Tu nāc un ej.. un apmaldies. Atver un aizver durvis.. ieskaties. Uzbūvē māju un nojauc to. Uztaisi remontu .. paslēpies. Mēs visi kaut ko būvējam un aiz kaut kā slēpjamies. Jautāju sev, kāpēc es neredzu? (un tā tiešākajā nozīmē neredzu - slikti redzu).. Zini, es neredzu, jo līdz šim es nevēlējos redzēt.. Bet tagad es atkal mācos redzēt.. es vēlos to miglu izkliedēt .. un tāpēc esmu kustībā.. riskēju, baudu.. mācos sevi.. esmu .. un vispār laikam jāsaka, dzīvoju.. apdedzinos un sāp.. esmu laimīga un mīlu, skumstu, jo reizēm gaidu.. bet nu jau ar domām esmu tajā šūpuļtīklā.. jo ir taču viss tik viegli viegli.. un es zinu, ka reiz.. vairs nebūs tās miglas..

tāpat ir ar sienu vairumam ap mums.. tā tur vienkārši ir, jo mēs tiešām vēlamies, lai tā tur būtu.. lai neviens mūs neievainotu.. bet tā mēs nokavējam.. tā taču mēs neredzam, neiepazīstam pasauli.. laiks arī skaita smilšu graudus.. ko atpakaļ sagrābt nav vairs iespējams.. un tas pazūd mirkļos, ko kavējam.. Taču mēs varam vēlēties, lai nebūtu šīs mūžīgās paspēles aiz sevis.. bailes un šaubas ap sevi ir tās, kas mūs iznīcina.. kas iznīcina visu pastāvošo..

atver un aizver durvis.. un atkal ieskaties.