.. un neko vairāk

man tādu mīlestību. nemākslotu. skaistu..

bezvārdiem

Šodiena man līdzinās tukšai, baltai istabai.. pilnīgi.. pavisam.

Tā ir balta, sniegoti balta.. zini, arī grīda tajā – gurst kā sniegs aukstā ziemas naktī.. manas pēdas nesalst.. tās nejūt.. sen vairs nejūt aukstu. Tikai baltu redzu.. tik bezgalīgu.. apgarotu. Gaišu sienu iepretim man. Klusums..

Logs uz bez pasaules atvērts vaļā.. migla tajā balta.. tik pat kā aust rīts ir auksts.

Tā nu es tur stāvu kaila, baltai istabai.. pilnīgi.. pavisam.

Šodienai turu rokā vien baltu krūzi.. un krāsas tajā bezgala daudz. Gribu izkrāsot to savu klusumu kailo un auksto dzīvsudrabīgo. Ir ziemas rīts..

Klusums ir balts un tam ir vīrieša seja.. pilnīgi.. pavisam.

tā runā klusums

mazliet tukšums.

šodienas sirreālā sajūta apņem vakardienu. Medus kafijas krūzē izkusis.. Mazliet tukšums, kad iemiegu viena. mazs eifeļa tornis apgāzies gultas stūrī, teiktu, ka nozagta romantika. Atvasara dāvā nu jau trešo mēnesi bez kāda, bet rudenīgā saule liek pasapņot par sniegu kalnos, par atkusni un par tikko plaukstošām lapām. un kad atkal būs zaļš un būs uzsnidzis septītais sniegs pēc kārtas.. kad putni stāstīs, ka atkal saule lec. tikai tad būs zudis mazliet tukšums, kad iemiegu viena.

tu.

Kad Tu man piezvani apstājas laiks, tam vairs nav robežu un Tu esi tik tuvu. Klausulē smaids. Es nemanu neko tik tavu balsi.. sajūtu katru elpas vilcienu, turu to plaukstās, tie ausas.. tie spraucās tikt iegūti. Tā ir tava balss, kas mani nomierina vakaros, jo tad Tu esi rīts. Es gribu paturēt šo Tu sajūtu. kad klausulē smaids, jo jūti katru Tu elpas vilcienu.

jūnijs.

Sen te neesmu bijusi. Vispār sen nekur neesmu bijusi. Kāpēc pārstāju sapņot? sev jautāju.. Kāpēc zīmulis, ar ko mēdzu pierakstus rakstīt ir nenoasināts un tā specifiskais pieskāriens skaņā tāpat noklīdis? Kāpēc kladē vien baltas lapas un neviens bet, kā man ierasts?. Tā nu es te sēžu pie kārtējās jautājumu rindas. It kā miegs nāk. It kā. Kopš trešdienas guļu zem segas, es pārdzīvoju, un es reiz rakstīju. Bet es zinu, ka es varu. Kas vispār pēdējā laikā notiek ar laiku? un attālums vispār? Ja vēro zemeslodi apaļo atvēris visumu, tad tālu šķiet vienīgi Venēra. Un pat tajā, es reizēm lūkojos un pieskaros ar pirkstu galiņiem, vispār tā ir tāda sapņu lodīte, noglabā kad vēlies, pēcāk aizņemies domas. Bet vispār, te jau neiet runa ne par laiku, ne par attālumu. Tas viss ir relatīvs jēdziens. Drīzāk vai Tu vari lidot kādu laiku viens?