pēcpusnakts

Ir pāri pusnaktij. Aizmirsusi, ko nozīmē laiks, jo naktīs to neviens neskaita. ..rokā pustukša glāze ar sarkanvīnu un tajā domas. Iederētos vēl vanna un viena aizkūpināta cigarete līdzās. Man ir tik daudz pieraksti, tieši šādi - pēcpusnakts. Es tos varētu pārcilāt un lasīt, kavēties domu atmiņās, kas visas ir tikpat līdzīgas, kā šis nekas neparasts, bet ar savu vēlmi kliedēt laiku, kad klusums runā skaļāk istabā baltā. es aizmiegu..

Publicēts piecos no rīta

Tas bija veids sapnis agrā rīta stundā.

''Viņš brauca ar vilcienu pie manis. Vienmēr sēdēja vienā un tai pašā vietā. Netālu no izejas durvīm, lai ātrāk satiktu mani. Stāstīja cik pieturas jābrauc līdz manai. Un ka ceļā ne vienmēr pavada vienāda ilguma. Tas atšķiras. Tikai šoreiz viņš nez kāpēc esot braucis ilgi. Bija pagājis kāds laiks, un manus tumši brūnos kastaņu matus rotāja blondas matu cirtas un lūpas bija koši sarkanas, ķermeni klāja viegla gaiši bēša šifona kleita. Un es smaržoju pēc pavasara. Es jutos kā 20’tajos. Viņš čukstēja. Un arī viņam bija svītrains uzvalks. Šķiet mēs tik tiešām bijām 20’tajos. Viņš un es. Tikai atkal citi mēs. Ne mēs šodien. bet mēs laikā. Ar pēdējo vilcienu viņš neatbrauca. Bet es turpināju gaidīt.''

Pieci.. un aiz loga ausa rīts. Agro autobusu skaņas uz ceļa nerimās. Atspiedusies pret spilvenu vēroju viņu smaidām. Viņš sapņoja ietinies segā, man atstājot tikai mazu daļu no tās. Viņa āda smaržoja tik neaprakstāmi, ka zosāda pār ķermeni atkal. Tā bija īpaša smarža. Vienmēr. Atceros to mirkli, kad iebraucis savu plaukstu manos matos viņš vēroja mani un viņa smaids tāpat. Viņi abi viens otru vēroja. Smaidi. Klusums, ne vien, bailes apzināties, rudens lietus palodzēs. Mūžīgie vārdu salikumi. dažkārt tie nozīmē ļoti daudz. dažkārt pilnīgi neko.

Vēl aizvien vērojot viņu guļam, pie sevis domāju, kas notiks tad, kad pārvākšos es uz savu jauno mājvietu. Gaišajām istabām. Parīzes bohēmu. Ar jumta logiem, pret debesīm, kuros vērot novembra zvaigznes guļot uz grīdas. Novembrī tās man ir īpašākas. Vai tad daļa no vecās manis pazudīs.? Un tad es aizdomājos, vai dzīvesvietas maiņu es neizvēlos tikai tāpēc, ka bēgu no kaut kā, ko pati neapjaušu?. Un vai tik krasas pārmaiņas ir slikta lieta?. Jautājumi kā vienmēr. atbilžu nē. un varbūt arī nevajag.

kādreiz.

Kad ilgi esi viens.. vientulība atnes runājošu klusumu.

To es saucu par savu iedvesmu.

klausos kādu dziesmu, un pēkšņi man likās, ka viena klejoju pa Nīcas ieliņām, ir karsta vasaras diena.. pie horizonta zila jūra, iedegums.. mati lokās viegli vējam padodas... tie tagad ir blondi.

Un viņš tajā brīdī domā, ko es daru, kā es izskatos, kas ir man līdzās, vai es esmu laimīga bez viņa.. Viņš ir apmaldījies uz otra kontinenta.

bet zini par ko domāju es?

- es domāju, par ko gan viņš tagad domā.

Un lai arī ko viņš teiktu, tas liek man palikt. tas liek man atgriezties. tas liek man skumt.