es karā(i) aiziedams.

tā nebūs tautasdziesma. vai stāts par pirmo pasaules karu, kad manu vecvectēvu, bargā ziemas naktī, mežā nošāva krievi. Es varu iedomāties, kā lode caurdūra viņa krūtis un sniegs iekrāsojās tumši sarkans..viņš tur gulēja rindā ar citiem, starp koku saaudzēm..un vairs nekad neelpoja un nejuta, un visas smaržas gaisa.. bija vien līdzpaņemtās atmiņas un ardievas no viņas, kas gaidīja pārnākam. Kā Kolama Makkena grāmatā ''Dejotājs'', ir aprakstīts šis tumši sarkani iekrāsotais sniegs un zirgu sūdi no kā pārtika krievu karavīri un labi vien ir.. Viņas palika divatā, vecvecmāmiņa ar meitu. 

Pēc paaudzes manu mammu atstāja viņas tēvs, stāstot, ka tā nav viņa meita. Ja vien viņš zinātu, cik līdzīga viņa ir viņam.. viņam ir arī dvīņubrālis. Vecmāmiņa palika divatā ar manu mammu. Viņa nomira ar vēzi aizkuņģa dziedzerī, kas ir viena no slimībām, ko tikpat kā nevar atklāt, kad mammai bija 16 gadi. Mamma stāstīja,ka vienīgais, ko viņas māte esot darījusi, ir lasījusi grāmatas, dzērusi daudz kafiju un smēķējusi, vēl viņa sapņoja par mazmeitu, te nu es esmu, bet vecmāmiņa man vienmēr ir bijusi sešgadīgā Līvija vecā melnbaltā fotogrāfijā ar riņķi.  

Vēl pēc 19 gadiem manu tēvu, jeb, kad tēvam bija 19, iesauca krievu armijā. Dienēt uz gadu vai diviem..Viņš mīlēja skaistu, gudru sievieti - viņa, iespējams, mīlēja manu tēvu - staltu jaunekli, ar sprogainiem, tumšiem, bieziem matiem .. Kā nereti viņš man stāstījis, tā bija sieviete, kas salauza viņa sirdi tik ļoti, ka, iespējams, brūces dzīst vēl šodien. Viņa viņu nesagaidīja pārnākam..viņa aizgāja ar citu.. kas tajā laikā bija izbēdzis no iesaukšanas armijā.. un pat ne vēstules, ne smarža tajās, ne tālums, ne laiks, nespēja saglabāt to..  (iedomājos, kā tajā laikā smaržo sūtīto vēstuļu tintes smarža, pati vēstule, un pieskāriens tajā) tas ir kas daudz dvēseliskāks un tuvāks, un dziļāks, par to, ko mēs šodien esam pazaudējuši sociālo mediju jūgā.. laikam jau visam savs laiks.. 

Tēvam ir jau pēc 45.. un tagad, vienīgais, par ko viņš sapņo un sācis restaurēt - ir lielā ģimenes māja Jūrmalā.. mēs viņam esam pieci. trīs dēli un divas meitas. Viņš vairs nespēja līdz galam atvērties citai mīlestībai, bailes no sāpēm.. redz... vīrieši reizēm cieš daudz dziļāk par sievietēm. Bet vienu tēvs bija piemirsis, ka mīlestība ir vienīgais atjaunojamais resurss, un ja sieviete viņu nesagaidīja, tad viņa tēvu nemīlēja līdz galam, nu tā ar sajūtām un smaržu, viņa nebija tēva vērta, ne līdz galam.. 

Atslēga durvīm starp pasauli un tēvu ir atradusies pavisam nesen. Tikai tagad, viņš man stāsta, ka mīl mani, tikai tagad viņš pa īstam rūpējas par mums visiem, tikai tagad viņš saprot, ka visu šo laiku atslēga bija bikšu kreisajā kabatā. Tikai tagad viņš stāsta: - nekad nepieļauj manas kļūdas. es esmu tagad, te pilnīgi viens ar savu kretīnismu un gadiem aizslēgtām durvīm. 

Nē, tēt, mēs esam tev, mēs vienmēr esam bijuši tev, arī tad, ka biji pavisam aizmirsis par mums.

es esmu viena no divām meitām, vecākā, un no visiem pieciem.. esmu arī mazmeita sešgadīgajai Līvijai ar gariem matiem un biezām uzacīm, arī mazmazmeita, vīrietim, kas cīnījās par savu dzimteni, un krita par savu dzimteni, viņš nebēga, viņš gulēja zem eglēm, sniegā.. esmu arī mazmazmazmeita Aloizam Vincentam, viņš bija ebrejs, no kā man mantojumā deguna skaistais izliekums. Cik ironiski, atstāt ko tādu paaudžu paaudzēs. Tēvs saka, ka manī rit viens piliens ebreju asinis. Lai nu tā būtu. punkts.. un tā tālāk..

Zini, es tagad sēžu zem citām zvaigznēm, aizkūpinājusi otro cigareti pie kafijas krūzes, un esmu kādam tur, plašajā pasaulē, mazliet vairāk par kādu sievieti, vai esmu tā īstā sieviete - gaiss ko tu elpo?

mans tēvs, kurš šobrīd taisa ģimenes mājā paša apgleznotu kamīnu dzīvojamās istabas vidū un tualetē katru flīzi savādāku.. man jautāja, kā tavs vīrietis, ko gaidi mājās, raugās uz tevi, tevī. Cik nopietni?..viņš vēlas, lai esi viņa sieva kādreiz..? Tu maz zini, vai ir vērts gaidīt?.. lai arī sentimentāli jautājumi, manam tēvam vienmēr taisnība attiecībā pret mani. Viņš vēlās, lai es esmu laimīga, lai mani mīl, lai neliek pārdzīvot, lai saprot un lolo, lai apčubina..un dāvā skaistākos mirkļus manā dzīvē.. viņš vēlas, lai man ir kāds un lai es esmu kādam vairāk, par to, kā ir.. Lai man ir sajūtas, kuras tik ļoti gaidu.. 

Tēv, es teicu: ka nezinu, es patiešām nezinu, es dzīvoju šodienai, ja šodien viņu mīlu, tad atliek tik rūpēties un gaidīt, lai izaug tas ozols no zīles.. ir laiks tam.. ir laiks mums abiem izaugt.. es jau visvairāk paķeros no sajūtām un smaržas, ja man ir sajūtas un smarža, kā dēļ dzīvot.. tad man ir viss.. un neko vairāk man šodien nevajag..

vai tu gaidītu mani mājās pārnākam no kara?.. vai tu gaidītu mani mājās atbraucam no tāluma. Kad esi karā, tu nezinu kur tu esi..tikpat labi, esi mežā starp saaudzēm.. ar tālumu ir tāpat.. ir pagājis gandrīz pusgads, kā pēdējo reiz gulējām kopā zem vienām zvaigznēm, jumta un segas. Kad dalījām rīta kafiju un smējāmies par niekiem, kad apkures vietā vienīgais siltums bijām mēs viens otram aukstā rudens rītā..un kad basās, aukstās pēdas centos sasildīt starp tavām aukstajām pēdām. Es vēroju kā tu iemiedz, tu vēroji, kā es mostos. 

Tev tagad ir rīts, man ir vakars. Tās ir divas tik atšķirīgas lietas, neiedomājami.. Un šīs atšķirīgums mani tik ļoti vilina, ka pat ar asarām acīs un daudzām vientuļi negulētām naktīm, domām, un bailēm par nezināmo, es tevi gaidu mājās no tāluma, kurā tu nezini, kur esi nomaldījies. Tā apziņa, kādu gaidīt, ir spēcīgāka par to, kad tev nav neviena ko gaidīt..patiesībā,  rakstnieks dzerot kalvadosu  Ē. M. Remarks caur savām rindkopām, man iemācīja sajust sajūtas ko nozīmē gaidīt kādu.

Ja vien tu zinātu cik grūti bija pateikt ardievas uz ilgu laiku cilvēkam, kurš tev nozīmē tik daudz.. kas tev nozīmē tās tavas sajūtas un smaržu.. kad abas šīs lietas tev pēkšņi vairs nav.. Tu uz laiku radi mākslīgu ilūziju un iztēlojies, kā es karā(i) aiziedams..