koferis ar sajūtām.

mēģinu atrast savu pazaudējušos pusi. savu iedvesmu. un to pēc kā sniedzos. gandrīz šodien aprit septītais gads, kopš dzīvoju viena. Savāda sajūta - ka telpās, kurās dzīvojos viss ir mans, nerunājot par materiālajām vērtībām, bet domām, auru un to sajūtu – es esmu mājās. Apzinos, ka vasaras vidū viss tas būs jāsaliek vienā koferī. Mani biedē apziņa aizmirst kaut ko svarīgu. Un visu jau tāpat nesaglabāsi, šo to aizmirsīsi.

Un vēl man bail viņam teikt, cik žēl, ka pēc pavisam īsa laika sprīža, man šķiet, ka mēs aizbrauksim katrs uz savu pusi un vairs iespējams nesatiksimies. Apzināties ko tādu nemaz nav viegli, kad apjaut viņu guļam līdzās, cieši apķēris mani, nu tā - es tevi nekad nevēlos atstāt vai palaist. Savādi šķiet tas, ka mēs nebēgam viens no otra, pat ja apzināmies to, kas notiek, vai to kam būtu jānotiek, vai to, kas notiks. Neapzinoties mēs dzīvojam šodienai viens otram...


raksts tapis - 2.decembrī 2010.