zini. sēžu te uz salas.. te laika apstākļi mainās ik katras piecpadsmit minūtes. līst - spīd saule - nespīd saule - nelīst.. mākoņi, mākoņi... jūtos viena. zināmā mērā vientulība mani pārņem. arī šis blogs ir vientuļš. vientuļi raksti un vientuļi saturi..vientuļi vientuļi.. daudz skumjas,ko izlieku esot vienatnē. Vai tiešām BŪT- eksistēt, nozīmē būt kopā ar kādu? Kur pazūd tā spēja būt patstāvīgai no jebkā, jebkurā laikā, jebkad.. es taču esmu tas koks. vispār neiet runa par materiālām vērtībām, bet morālām dziņām, teiksim no otra kādu laiku būt šķirti? Un vispār, kur paliek vīns un izzūd ģitāras spēle. kur.. kur..? Kāds man teica, ja tu mīli to otru cilvēku, tu nekad viņu neatstāsi vienu, nebūs tādi notikumi dzīvē, kas tev liks atstāt otru. Es nekad nevienu neesmu piesējusi, vai turējusi, vai atturējusi no sapņiem, bet vienmēr jau ir vairāki ceļi un katrā no tiem ir savi ieguvumi/neieguvumi.. ja aiziesi pa to, tu iespējams zaudēsi, ja aiziesi pa otro tu iespējams vinnēsi, ja aiziesi pa trešo tu iespējams, ja aiziesi pa ceturto tu iespējams neiegūsi neko. kaut gan, es nepiekrītu tam, ka nav tādas lietas, kas liktu otru atstāt uz kādu laiku, ilgu iespējams, jo zinu, ka ir laiks audzināt pašai sevi. Laiks, lai saprastu cik ļoti tu otru cilvēku mīli, un cik ilgi esi gatavs viņu gaidīt.. laiks jau ir skaitāma lieta..bet laiks ir arī tas, kas mūs maina.. galvenais, jau cik ļoti tas otrs cilvēks ir spējīgs saprast to, cik ilgi esi spējīgs gaidīt tu kādu mīlot to.. vai otrādi, saprast pašam sevi, un to ko tiešām vēlies. pat ja ir šādi - tikai zināmā mērā vientuļi.. vai ne?.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru