Sen te neesmu bijusi. Vispār sen nekur neesmu bijusi. Kāpēc pārstāju sapņot? sev jautāju.. Kāpēc zīmulis, ar ko mēdzu pierakstus rakstīt ir nenoasināts un tā specifiskais pieskāriens skaņā tāpat noklīdis? Kāpēc kladē vien baltas lapas un neviens bet, kā man ierasts?. Tā nu es te sēžu pie kārtējās jautājumu rindas. It kā miegs nāk. It kā. Kopš trešdienas guļu zem segas, es pārdzīvoju, un es reiz rakstīju. Bet es zinu, ka es varu. Kas vispār pēdējā laikā notiek ar laiku? un attālums vispār? Ja vēro zemeslodi apaļo atvēris visumu, tad tālu šķiet vienīgi Venēra. Un pat tajā, es reizēm lūkojos un pieskaros ar pirkstu galiņiem, vispār tā ir tāda sapņu lodīte, noglabā kad vēlies, pēcāk aizņemies domas. Bet vispār, te jau neiet runa ne par laiku, ne par attālumu. Tas viss ir relatīvs jēdziens. Drīzāk vai Tu vari lidot kādu laiku viens?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru