..pēdas

Šonakt raudāju skumjas, asaras jau mēdz aizskalot tās, droši, ka pati jau radu un skumt reizēm ir pat izdevīgi, bet kāpēc šonakt. Esmu kļuvusi sentimentāla un nezinu ko iesākt ar savu koferi. Tas mētājās istabas vidū atvērts un tukšs, bez galamērķa, bez sajūtām, bez nepārvaramiem kalniem. Apakšveļa ir mans vienīgais sabiedrotais, reizēm jauniegūtā draudzene - cigarete un kāds vakars pie glāzes vienatnē, es neaizraujos, es domāju par sapņiem, kas tukši planē, starp debesīm un zemi. Tie ir vienmēr kaut kur pa vidu neskaidri, kas aizmālē acis un vēlāk tad aprauj. Zini, mēdz tā iekost, sapurināt! Jā, manis pašas sapņi, pārāk reālistiski, eksistējoši. Ne galēji, kādiem tiem vajadzētu varbūt būt. Zinu, ka vienmēr esmu vēlējusies ar jahtu apkārt ūdeņos un tad aizraujošos krastos, katram jau savs smelšanās un domu avots, pat ja tie ir pieputējuši bēniņi un aizmirstas kedas, tikko nopļauta zāle vai vasaras raibumi, uzkāpt kalnā un nokāpt, jebko par jebko var pārvērst domās. Tu nekad vairs mani neredzēsi tādu, kā iepriekš, tas laikam ir tas skumjākais, bet no otras puses palikt tur - ir neaugt. Šonakt es neiešu gulēt, pat, ja rīt ir gara diena, šonakt ar basām pēdām es sēžu balkonā, es nejūtu vairs, kad ir auksts. Un atkal jauna diena aust. Relatīvs tas laiks tomēr.