Tas bija veids sapnis agrā rīta stundā.
''Viņš brauca ar vilcienu pie manis. Vienmēr sēdēja vienā un tai pašā vietā. Netālu no izejas durvīm, lai ātrāk satiktu mani. Stāstīja cik pieturas jābrauc līdz manai. Un ka ceļā ne vienmēr pavada vienāda ilguma. Tas atšķiras. Tikai šoreiz viņš nez kāpēc esot braucis ilgi. Bija pagājis kāds laiks, un manus tumši brūnos kastaņu matus rotāja blondas matu cirtas un lūpas bija koši sarkanas, ķermeni klāja viegla gaiši bēša šifona kleita. Un es smaržoju pēc pavasara. Es jutos kā 20’tajos. Viņš čukstēja. Un arī viņam bija svītrains uzvalks. Šķiet mēs tik tiešām bijām 20’tajos. Viņš un es. Tikai atkal citi mēs. Ne mēs šodien. bet mēs laikā. Ar pēdējo vilcienu viņš neatbrauca. Bet es turpināju gaidīt.''
''Viņš brauca ar vilcienu pie manis. Vienmēr sēdēja vienā un tai pašā vietā. Netālu no izejas durvīm, lai ātrāk satiktu mani. Stāstīja cik pieturas jābrauc līdz manai. Un ka ceļā ne vienmēr pavada vienāda ilguma. Tas atšķiras. Tikai šoreiz viņš nez kāpēc esot braucis ilgi. Bija pagājis kāds laiks, un manus tumši brūnos kastaņu matus rotāja blondas matu cirtas un lūpas bija koši sarkanas, ķermeni klāja viegla gaiši bēša šifona kleita. Un es smaržoju pēc pavasara. Es jutos kā 20’tajos. Viņš čukstēja. Un arī viņam bija svītrains uzvalks. Šķiet mēs tik tiešām bijām 20’tajos. Viņš un es. Tikai atkal citi mēs. Ne mēs šodien. bet mēs laikā. Ar pēdējo vilcienu viņš neatbrauca. Bet es turpināju gaidīt.''
Pieci.. un aiz loga ausa rīts. Agro autobusu skaņas uz ceļa nerimās. Atspiedusies pret spilvenu vēroju viņu smaidām. Viņš sapņoja ietinies segā, man atstājot tikai mazu daļu no tās. Viņa āda smaržoja tik neaprakstāmi, ka zosāda pār ķermeni atkal. Tā bija īpaša smarža. Vienmēr. Atceros to mirkli, kad iebraucis savu plaukstu manos matos viņš vēroja mani un viņa smaids tāpat. Viņi abi viens otru vēroja. Smaidi. Klusums, ne vien, bailes apzināties, rudens lietus palodzēs. Mūžīgie vārdu salikumi. dažkārt tie nozīmē ļoti daudz. dažkārt pilnīgi neko.
Vēl aizvien vērojot viņu guļam, pie sevis domāju, kas notiks tad, kad pārvākšos es uz savu jauno mājvietu. Gaišajām istabām. Parīzes bohēmu. Ar jumta logiem, pret debesīm, kuros vērot novembra zvaigznes guļot uz grīdas. Novembrī tās man ir īpašākas. Vai tad daļa no vecās manis pazudīs.? Un tad es aizdomājos, vai dzīvesvietas maiņu es neizvēlos tikai tāpēc, ka bēgu no kaut kā, ko pati neapjaušu?. Un vai tik krasas pārmaiņas ir slikta lieta?. Jautājumi kā vienmēr. atbilžu nē. un varbūt arī nevajag.
Vēl aizvien vērojot viņu guļam, pie sevis domāju, kas notiks tad, kad pārvākšos es uz savu jauno mājvietu. Gaišajām istabām. Parīzes bohēmu. Ar jumta logiem, pret debesīm, kuros vērot novembra zvaigznes guļot uz grīdas. Novembrī tās man ir īpašākas. Vai tad daļa no vecās manis pazudīs.? Un tad es aizdomājos, vai dzīvesvietas maiņu es neizvēlos tikai tāpēc, ka bēgu no kaut kā, ko pati neapjaušu?. Un vai tik krasas pārmaiņas ir slikta lieta?. Jautājumi kā vienmēr. atbilžu nē. un varbūt arī nevajag.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru