otrdiena, 2011. gada 18. janvāris

kādreiz.

Kad ilgi esi viens.. vientulība atnes runājošu klusumu.
To es saucu par savu iedvesmu.
klausos kādu dziesmu, un pēkšņi man likās, ka viena klejoju pa Nīcas ieliņām, ir karsta vasaras diena.. pie horizonta zila jūra, iedegums.. mati lokās viegli vējam padodas... tie tagad ir blondi.
Un viņš tajā brīdī domā, ko es daru, kā es izskatos, kas ir man līdzās, vai es esmu laimīga bez viņa.. Viņš ir apmaldījies uz otra kontinenta.
bet zini par ko domāju es?
- es domāju, par ko gan viņš tagad domā.

Un lai arī ko viņš teiktu, tas liek man palikt. tas liek man atgriezties. tas liek man skumt.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru