Jo, kas gan tu esi.?

Tā beidzot bija tā diena, kad pēc divām izpīpētām tabakas paciņām, piecēlos un man beidzot pietika drosme paskatīties uz sevi tai grāmatu plaukta spogulī. Ne jau ikdienas, bet tieši tai spogulī. Salikt visu atpakaļ pa plauktiņiem, visu to nekārtību, ko atstāja mazie sapņu zagļi, kādu laiku to sevī saucu par – neapstājies pie domas, ko reiz esi tik stipri iesējis.

Pirms kāda laika kāds nepamirkšķinot ne ar mazāko acu plakstiņa pusi un ar vārdiem nesmukiem un nekādiem manī sabradāja daļu, to ko nereti mēs saucam par pašapziņu. Ja Tu esi spējīgs otram teikt, kas viņš ir, vai viņš nav, vai kāds viņš ir vai kāds viņš nav un kāds viņš nekad nebūs.. tad visticamāk tu domā, ka esi viss, ka zemeslode griežas tikai ap Tevi - ka varbūt esi dievs un vēl tur visādi šamaņi.. Bet kā tad ir patiesībā? Patiesībā tas ko Tu saki otram vien liecina, kāds tu pats esi tur iekšā ar sevi. Kā tu sadzīvo pats ar sevi. Kā tu konfliktē un, protams, tā vēl varētu ilgi un gari turpināt..

Mēs tak visi reiz izaugam no autiņiem, bet tam vajag pamatu, laiku iemācīties iet uz podiņa.. un tas nekad nav trīs dienu jautājums. Tas nekad nebūs viens piekakāts pampers vai viens piečurāts podiņš pēc kā spriest, ka Tev beidzot ir tā fiška kakāt uz pieaugušā poda. Tāpēc pirms ko spried par otru, paskaties uz sevi, un ne jau ar tam apmāna acīm, (kuras Tu pati esi sev uzlikusi, lai izskatītos, gudrāka, skaistāka, varenāka un vel tur visādi iekāres mietpilsoniskie mēsli). Bet tā pa īstam, tad Tu redzēsi cik visi tomēr mēs esam līdzvērtīgi, un ka jebkurā mūsu dzīves posma attīstības procesā, ko sākam pilnīgi no nulles ir arī jāuzvelk vairāk kā pāris pamperi un jāpasēž uz bērnu podiņa, līdz tik tiešām beidzot varam iet uz pieaugušo tualeti.

So think before, or think twice. 

Otram pateikt, ka viņš ir pilnīgi nederīgs var arī mazliet savādāk. Atstājot ticību otra cilvēka sapņiem, lai arī kādi tie būtu un lai arī ko tu par tiem domātu. Jo kas gan Tu esi, lai jauktu cita cilvēka sapņus?