''Es taču esmu laimīga!'' Es stāvēju un raudzījos viņā. Tas bija tikai viens vārds, bet tāds vārds, kādu es vēl nekad nebiju dzirdējis. Es biju pazinis sievietes, bet arvien tās bija bijušas tikai paviršas satikšanās, dēkas, reizēm kāda raiba stunda, kāds vientuļš vakars, bēgšana no sevis paša, no izmisuma, no tukšuma. Es arī cita nekā nebiju vēlējies, jo biju mācījies, ka ne uz ko citu nevarēja paļauties, kā vien uz sevi pašu un labi ja uz kādu draugu. Tagad nu pēkšņi redzēju, ka es varēju kādam cilvēkam kaut kas būt, vienkārši tādēļ, ka dzīvoju, un ka tas bija laimīgs, kad biju pie tā. Ja to tā izsaka, tas izklausās ļoti vienkārši, bet, ja par to padomā, tas ir kaut kas milzīgs, kam nemaz nav gala. Tas ir kaut kas tāds, kas cilvēku var pilnīgi saplosīt un pārveidot. Tā ir mīlestība un tomēr kaut kas cits. Kaut kas tāds kam var dzīvot. Mīlestībai vien vīrietis nevar dzīvot. Cilvēkam gan ..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru